18.12.2017 14:44
Navigation
Home
News Categories
Events
Results
Photo Gallery
Video Gallery
Articles
Forum
Dance Links
Contacts
Search
VDS Jaunā mājas lapa!
New video, photo

"BBoy Ego -
The Departed"


Keita & Megija
Latest Articles
Ritas Spalvas publik...
Red Bull BNRG pier&#...
Kustības, kur&#...
Breikotājs Ronn...
Latvijas Maš...
Links

Latvian Dancesport federation

Dance Clubs

Deju Mākslas Amatieru un Profesionāļu Asociācija

slavenības

aferparty

Salsa

Lithuania Dance Centre

Russia Dance Organization

Exotic Dance

Hip-hop Culture

Dancebase.lv

pasākumu organizēšana

www.globaldance.info

dancerzone

BOTY

Machine Dance

i-deja.lv

dancer.lv

Line Dance

IDO-Estonia

IDO

Tap Dance

Belly Dance in Latvia

Forum Threads
Newest Threads
The Story / Film - C...
Vajadzīgi m$...
Īru dejas
Íîâŕ˙ ęóëüňóđíŕ˙ ńîö...
Hip-hop New Style
Hottest Threads
Latvijas Kult$... [175]
Par Soul Sisters [37]
RPIVA studentu pa... [36]
Latvijas Mūz... [23]
YouTube [15]
Ritas Spalvas publikācija

Dr.paed., profesore Rita Spalva


Skolēnu deju svētki Latvijā:
vēsturiskais,  kvalitatīvais, mākslinieciskais  aspekts

Ievads

Baltijas valstu Dziesmu un deju svētku iekļaušana UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras meistardarbu sarakstā apliecina, ka Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju atradusi ceļu tautas kultūras tradīciju saglabāšanai un attīstībai. Šogad pirmo reizi tie ir iekļauti UNESCO svinamo dienu kalendārā 2010. - 2011. gadam, atzīmējot Skolu jaunatnes svētku 50. gadadienu un to nozīmi Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā un pārmantošanā. Dziesmu un deju svētku tradīciju Latvijā sargā arī 2005. gada 28. jūnijā pieņemtais Dziesmu un deju svētku likumu, kurā teikts, ka „..tā mērķis ir saglabāt, attīstīt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm Dziesmu un deju svētku tradīciju".

Pārdzīvojot dažādus politiskus režīmus un sociāli- ekonomiskus apstākļus, Latvijas Deju svētki 60 gadu garumā ir veicinājuši nacionālās identitātes un tradīciju saglabāšanu, sargājuši latviešiem raksturīgu dejas izteiksmi, kā arī sekmējuši jaunu ideju meklējumus.


1.Deju svētku vēsturiskais aspekts

Latvijas Deju svētki nosacīti iedalāmi 3 vēsturiskās attīstības posmos:

  • 1) līdz 1940. gadam (nacionālās valsts veidošanās periods);
  • 2) 1948.- 1985. gads (padomju okupācijas periods);
  • 3) 1990.- 1998.gads (Latvijas neatkarības atjaunošanas periods).

1.posmu (līdz 1940. gadam) raksturo nacionālās valsts veidošanas ideja. Latviešu tautas deja un dažādu tautas svētku organizēšana šajā periodā ir latviskās pašapziņas veicinātājas. Latviešu Deju svētku tradīcija sāka veidoties 19. gadsimta otrajā pusē. Tās vēsturiskās saknes ir meklējamas vācu kultūrā un latviešu Apgaismības kustībā - nacionālās romantikas un mazo nāciju veidošanās idejā. Nacionālās apziņas iespaidā latviešu tautas dejas un rotaļas sāk mācīt skolās. Izglītībā strauji ienāk skolotāji, kuri fizisko audzināšanu uzskata par absolūti nepieciešamu vispusīgas personības attīstības sastāvdaļu. Ar 1919. gadu Latvijā tiek ieviesta obligātā 6- gadīgā izglītība ar 2 stundām nedēļā fiziskajā audzināšanā. Mācību programmās bērniem no 8- 12 gadiem iekļautas arī tautas dejas un rotaļas, bet bērniem vecumā no 12 līdz 15 gadiem tiek mācīta ritmika. Vingrošanā liela vieta tiek atvēlēta brīvajām kustībām, iesaistot akrobātikas un dejas elementus. Fiziskās audzināšana, vingrošana un tautas dejas apmācība skolās veicināja dažādu tautas svētku organizēšanu.

1926.gadā tiek  sarīkoti pirmie Rīgas skolēnu vingrošanas svētki ar 1100 dalībniekiem. Tie sastāvēja no septiņām daļām: vingrotāju priekšnesuma, trīs kopvingrojumiem, vingrojuma ar kārtīm, plastiskā vingrojuma, rotaļas, tautas dejas, noslēguma gājiena. Svētku pārdomātā programma balstās bērnu un jauniešu fizisko spēju demonstrējumos un uzskatāmi par zināmu sasniegumu Latvijas fiziskās kultūras un tautas dejas pedagoģijas vēsturē. To veicina arī tradicionālie Bērnības svētki, kuriem bija gan izglītojoša, gan arī mākslinieciska nozīme. Tie sākās ar svētku gājienu, sastāvēja no deju un mūzikas priekšnesumiem, kino izrādēm, zīmēšanu, rotaļās iešanu.

Dažādās mākslinieciskās dzīves aktivitātes un nacionālās identitātes ideja veicināja tautas deju kopu veidošanos visā Latvijā. Skolās un jauniešu organizācijās tiek mācītas latviešu tautas dejas, tautas dejas iestudē teātra izrādēs, brīvdabas uzvedumos. Sākot ar 1932. gadu visos Aizsargu pulkos blakus fiziskajai sagatavotībai liela uzmanība tiek pievērsta tautas deju mācīšanai. Nozīmīgs notikums Latvijas kultūrdzīvē ir Pirmie vispārējie aizsargu vingrošanas un tautas deju svētki 1937.gadā, kuri notiek stadionā. Tika dejotas 11 tautas dejas, sadalot tās pa novadiem. Plaši vingrošanas un sporta svētki notiek 1939.gadā par godu Aizsargu kustības 20. gadskārtai, kur 4000 vingrotāju un sportistu vidū ir arī tautas deju dejotāji. Tā paša gada septembrī savas pastāvēšanas desmitgadi svin mazpulku organizācija. Piedalās ap 15000 jauniešu, no tiem 4600 ir vingrotāji un dejotāji. Tie bija masveidīgākie svētki Latvijas pirmās neatkarības laikā

Latviešu dejas pārstāvji dodas uz kongresiem, festivāliem un sanāksmēm ārzemēs. 1934.gadā Starptautiskā tautas deju kongresā Vīnē, 1935.gadā Londonā starptautiskajā festivālā, 26 valstu vidū ir arī latvieši, Pasaules izstādē Parīzē 1937.gadā,  1939.gadā trešajā starptautiskajā tautas deju sanāksmē Stokholmā.20. gadsimta 20.-30. gados tika radīti objektīvi apstākļi tautas dejas attīstībai un Deju svētku tradīcijas veidošanai.

2.posms (1948.- 1985.g.)

Valsts neatkarības zaudēšana 1940. gadā ienesa korekcijas tautas kultūras attīstībā Latvijā. Okupācijas vara nesteidzās atteikties no jau esošajām tautas mākslas formām. Tā izmantoja arī svētku tradīcijas, lai slavinātu padomju varu, komunistisko partiju un parādītu, ka tauta ir pacilāta un vienota. Jau 1948. gadā, trīs gadus pēc kara, valsts varas līmenī tiek pieņemts lēmums par Dziesmu svētku tradīcijas atjaunošanu Latvijā. 1948. gadā pirmajos Deju svētkos piedalās 52 deju kolektīvi ar 920 dejotājiem. Koncerts notiek stadionā; to ievada padomju laika simboli - piecstūru zvaigznes attēlojums, uz laukuma tik ienests sarkanais karogs. Svētku programmā ir tikai 12 dejas, jo īsais sagatavošanas laiks un arī nepietiekamā deju skolotāju  pieredze neļauj svētkos izvērst dejas sadaļu. Izmantojot 30.gadu svētku veidošanas pieredzi, koncertā tika iesaistīti vingrotāji. Pirmie Deju svētki jaunajos sociālpolitiskajos apstākļos parādīja jaunas tendences- iekļaut citu tautību dejas, politiskos lozungus un komunistisko simboliku.

Padomju okupācijas laikā tika izveidoti deviņi Vispārējie un septiņi Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētki (gandrīz vienmēr ievērojot 5 gadu starpposmu). Katri no tiem iezīmējās ar pieaugošo kolektīvu un dalībnieku skaitu, kā arī ar sarežģītāku repertuāru. Padomju laikos Deju svētkiem izveidojas dubulta nozīme. Padomju valsts atbalstīja šo tradīciju, taču mēģināja to inkorporēt komunistiskās ideoloģijas sistēmā. Ar īpašām valdības direktīvām tika panākts, ka arvien lielāks latviešiem neraksturīgu deju skaits tiek iekļauts svētku repertuārā. Tā, piemēram, 1965. un 1970. gada Vispārējos Deju svētkos vairāk kā puse no repertuāra neatbilda latviešu nacionālās dejas statusam. Repertuāra pamatu veido bijušās PSRS nacionālo republiku dejas, tā simbolizējot „lielās padomju tautas draudzību". Taču dejotāji, horeogrāfi un skatītāji izveidoja arī slēptās nozīmes un svētku interpretācijas kodus, kuros ietērpa nacionālās idejas un jūtas.

3.posms (no 1990. gada)

Atgūstot valstisko neatkarību, svētkos vairs nevajadzēja meklēt slēptās nozīmes.   Mainījās arī repertuārs - dejotas tiek tikai latviešu tradicionālās dejas vai latviešu autoru veidotās horeogrāfijas. Svētki turpina apliecināt katra nacionālo piederību, taču pielāgojas arī globalizācijas problēmu risināšanai- kā saglabāt nācijas identitāti plašsaziņas un vispārējās migrācijas apstākļos.






2.Deju svētku kvalitatīvais  aspekts

Deju svētkus no festivāliem atšķir repertuāra vienotība,- daudzi tūkstoši cilvēku apgūst vienādas dejas, ko pieņemts saukt par „obligāto repertuāru". Tieši kopējā repertuāra apguve veido Deju svētku kustību. Veiksmīga repertuāra izveide- viens no svarīgākajiem svētku kvalitātes kritērijiem. Tā veidošana parasti ir grūts un reizēm arī nepateicīgs darbs, ko ir jāuzņemas svētku mākslinieciskajiem vadītājiem. Lai arī Deju svētkiem Latvijā ir gan izkoptas tradīcijas un sava vēsture, vēl arvien  nav pētījumu, kas pamatotu veiksmīgu deju svētku koncerta modeli. Kā pirmo mēģinājumu varu minēt Ingas Pulmanes bakalaura darbu „Latvijas Skolu jaunatnes deju svētku mākslinieciskā un pedagoģiskā vērtība", kur svētku repertuāra un arī organizācijas vērtēšanā ir iekļautas  arī dalībnieku (skolēnu) atziņas.

 Laba repertuāra pamatā ir daudzi faktori,- tas  līdzsvars starp tehniski viegli izpildāmām un grūtākām dejām, starp tradicionālo repertuāru un jaunizveidotajām kompozīcijām;  tam ir jābalstās horeogrāfiskās darbības vienotībā un saskaņā ar svētku koncepciju. Tātad lai repertuāra izvēle izrādītos veiksmīga, tam ir jāatbilst vairākiem principiem. Pirmais no tiem - pieejamība. Ar to šoreiz saprotu gan iespēju dejas iemācīties un demonstrēt, gan arī tās adekvāti uztvert. Skolēnu Deju svētku gadījumā tas nozīmē arī dejas atbilstība vecumposmam gan emoconālajā gan fiziskajā līmenī. Otrais princips- līdzsvars starp zināmo un jauno. Kā rāda pētījums Dziesmu un deju svētki mainīgā sociālā vidē (2008), par ideālu    modeli pēc svētku dalībnieku un speciālistu atzinumiem uzskatāma tāda svētku  koncertprogramma, kur attiecības starp veco un jauno repertuāru ir 50/50.  Trešais- vienotības princips, kur programma tiek veidota kā kopējo svētku daļa un vienlaicīgi  vienots veselums sākot ar tās nosaukumu līdz pēdējiem fināla akordiem. Un visbeidzot koncertprogrammas attīstības princips, kas paredz kompozīcijas likumu ievērošanu- darbības  attīstību ar dinamikas,  kontrastu un kulmināciju palīdzību.

Jebkuras dejas iekļaušana repertuārā prasa arī izvērtēšanu- vai tā mākslinieciski ir pietiekami augstvērtīga un vai atbilst ne tikai Deju svētku saturam, bet arī nacionālajam raksturam, un, šajā gadījumā, arī skolēna vecumposmam.  Latvijā to veicina ikgadējie jaunrades deju konkursi, kur žūrija izvērtē dejas mākslinieciskās un nacionālās kvalitātes un sniedz rekomendācijas to uzņemšanai repertuārā. Jaunrades konkursi Latvijā ir labi organizēti, tiem ir nozīmīga stratēģiska loma Deju svētku repertuāra papildināšanai un procesa attīstībai. Taču to rezultāti vēl arvien maz ietekmē repertuāra veidošanas politiku, jo parasti  nav saistīti ar tuvojošos Deju svētku tematiku. Tāpēc mums ir jāpieņem, ka repertuāra veidošanu uzņemas svētku mākslinieciskais vadītājs (vadītāji) vienpersoniski. Repertuārs gan tiek apstiprināts svētku mākslinieciskajā padomē, bet parasti tas formāls akts. Tātad  atbildību par repertuāra izvēli ir jāuzņemas Deju svētku mākslinieciskajam vadītājam.

Deju svētku kvalitātes garants  ir arī to organizācija un atbalsts no valsts puses- tiek regulāri organizēti semināri svētku repertuāra apguvei, izdoti deju apraksti gan vārdiskā gan vizuālā veidā, ir izveidota rajonu (tagad novadu) virsvadītāju institūcija, kura uzņemas atbildību par deju apguvi. Vairums Latvijas Deju svētku virsvadītāju un kolektīvu vadītāju ir profesionāli izglītoti horeogrāfi un deju skolotāji. Atbilstoša izglītība ir viens no kvalitatīvas repertuāra apguves garantiem. Tāpēc deju kolektīvi Deju svētku repertuāru apgūst visai īsā laikā- parasti tā ir viena vai divas  koncertsezonas.

Dejotāju vēlēšanās piedalīties Deju svētkos, kura tiek kultivēta gan sabiedrībā gan arī ģimenē,  arī ir viens no svētku  kvalitātes garantiem.

            Varu secināt, ka   Latvijā pamatā ir radīti priekšnosacījumi kvalitatīvai deju svētku programmas izveidei.

3.Koncertprogrammas Deja kāpj debesīs mākslinieciskā vērtība

Koncertprogramma Deja kāpa debesīs ir viena no svarīgākajām 10. Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku sastāvdaļām. Tāpēc  pirmais jautājums ir- kā tā iekļaujas kopēja svētku koncepcijā. Atbildi rast ir grūti, jo jau programmas nosaukums liecina, ka tā nesabalsojas nedz ar izvēlēto koncepciju „"sķērssvītru kods", nedz arī svētku  vizuālo risinājumu- spēļu vilciņu. Jāatzīst arī nekonsekvence starp lozungu un tā vizuālo tēlu -starp tiem nav saskaņojuma, lai arī  bija jākļūst par  svētku vienojošiem faktoriem. Vizuālais tēls manā uztverē ir veiksmīgs- tajā ir gan spēle, gan kustība, kas raksturo bērnu un jauniešu dzīves uztveri. Tas arī tika dažādi apspēlēts svētku reklāmā. Iespējams, ka kustīgais vilciņš varētu labi iederēties arī deju laukumā...


Tāpat kā pēc Staņislavska teātris sākas no garderobes, tā katra deju programma sākas ar nosaukumu. Deja kāpj debesīs ir nopietns pieteikums mākslinieciskās domas lidojuma augstumiem (mākslinieciskie vadītāji Baiba Šteina un Agris Daņiļevičs). Koncertprogramma nosacīti sadalās vairākos posmos. Koncerta ievaddaļā laukumā darbojas bērni ar spēles putniem rokā.  Raustītā un brīžiem nesaprotamā valodā (laikam jau domātas putnu balsis) vienlaicīgi skan vietvārdu nosaukumi. Sacīto vārdu un bērnu skraidīšanu laukumā pastiprina uzraksti ekrānā laukuma vienā pusē, kur darbojas arī gaisa vingrotāja. 8 minūšu garā vietvārdu nosaukšana noslēdzas ar mākslinieciskā vadītāja Agra Daņiļēviča dejām „Nākat, putnu dzinējiņas" (tautas mūzika J. Vaivoda apdarē),  un „Dimdaru damdaru" (tautas mūzika grupas „Baļķi" apdarē) 5.-6. un 7.-9.klašu dejotāju izpildījumā. Ja pirmā deja veiksmīgi papildina prologā uzdoto tēmu, tad otrā šķiet lieka, jo no vienas puses tā neturpina pieteikto un no otras - arī neievada nākamo programmas daļu ar nosaukumu „Zaļā daba", ko dejo Vidzemes novada   dejotāji. Arī dejas „Dimdaru damdaru" zīmējums ir statisks un neveicina darbības attīstību- visas dejas laikā dejotāji atrodas iepriekšējās dejas izveidotajā zīmējumā un, pats galvenais, visu laiku atrodas vienā punktā. 


Vidzeme reprezentējās ar 3 dejām - „Ozolīti zemzarīti", „Pērkonīts", „Gulēja saulīte" (I.Mistres un L. Skutānes horeogrāfija, tautas mūzika J. Vaivoda apdarē). Te nu jāatzīst, ka „Zaļā daba" ir īsts virsvadītājas Ilutas Mistres meistardarbs- veiksmīga deju izvēle, kas atbilst gan dejotāju varēšanai, gan izvēlētajai tēmai, gan arī raksturo  novadu. Veiksmīgi savstarpēji virknējoties,  dejas loģiski  veido svītu ar visām tās pazīmēm- kontrastu, loģiku, attīstību. Organiski izmantotas dažādas skaņas- pērkona ducināšana, putnu vīterošana, plaukstu sitieni. Veiksmīga ir zīmējumu polifonija- efektīvs paņēmiens, taču  samērā reti izmantots šajos svētkos. Fascinēja arī svītas nobeigums- lirisks, ietērpts izteiksmīgā zīmējumā. Virsvadītāja gājusi daudz tālāk par citiem horeogrāfiskās domas ziņā, un arī laukuma zīmējumus veidojusi atbilstoši dejas saturam. Dejas pamatzīmējumi loģiski  pāraug laukuma zīmējumā, kurš ir gan vizuāli krāšņs, gan emocionāli iedarbīgs, jo ir nolasāms ne tikai no „putna lidojuma", bet arī no ikvienas skatītāja vietas. Tiek uzlikta augsta latiņa visam tālākam koncertam, un to pārvarēt neizdodas visiem... Protams, Vidzeme ir dejotājiem  visbagātākais novads.  Un to, ka laukums būs piepildīts (kas pats par sevi ir emocionāli pārliecinošs efekts) bija prognozējums jau koncerta sagatavošanas gaitā. Līdz ar to koncerta sākuma krāšņā kulminācija Vidzemes novada izpildījumā prasītos uz koncerta beigu daļu.


Nākošo sadaļu veido divas savstarpēji nesaistītas dejas- „Pavasaris" (J.Purviņa horeogrāfija, J.Staltes mūzika)10.-12.klašu izpildījumā un „Uciņdanči" (B.Šteinas horeogrāfija, J.Lāča mūzikas apdare) 1.-2. klašu dejotājiem.  Tās atkal  ievada gaisa vingrotāja ar tāpat lidojošu divriteni (nez ko tas varētu nozīmēt?). „Pavasaris" -veiksmīga deja, risināta riņķa kompozīcijā, kas tālāk attīstās arī laukuma zīmējumā (virsvadītāji G. Baumanis un B.Šteina). Dejas liriskais tēls, veiksmīgi sasaukdamies ar dejotāju gaišajiem tērpiem, rada pacilātu  noskaņu. Lai arī salīdzinājumā ar iepriekšējo daļu dejotāju skaits ir daudzreiz mazāks, laukums tiek veiksmīgi aizpildīts. Zināmā mērā šai dejai bija lemts veikt  „laukums atpūšas" funkcijas. Patīkami, ka virsvadītāji ir ļāvuši dejotājiem doties prom dejas solī, nevis skrienot pāri laukumam, kā to šajos svētkos darījuši daudzi virsvadītāji. Daudzie pārskrējieni koncerta laikā, ieskaitot putnubērnu skraidelēšanu, mazināja dejiskumu un līdz ar to svētku māksliniecisko vērtību. Atgriežoties pie dejas „Pavasaris" rodas jautājums, kāpēc dejas virsvadība netika uzticēta tās autoram J.Purviņam, kuram ir pietiekami liela pieredze laukuma iestudējumos. Autora klātesamība gandrīz vienmēr paceļ deju augstākā līmenī, par ko liecina vairāki piemēri arī no šī koncerta. „Uciņdanči" uzrunā ar mazo dejotāju tiešumu, darbības spraigumu, piepildīto laukumu. Subjektīvi nepatīk mūzikas aranžējums- īpaši svītas sākuma daļā. Arī ilgstošā atdarināšana, kas ir šo danču izveides pamatprincips, mazina dejiskumu un  kopējo dinamiku.


            Latgales novadam vienmēr ir bijusi priekšrocība- iespēja izmantot  izteiksmīgu un temperamentīgu deju mūziku. Šī novada programmai izvēlēts nosaukums „ Zyny,zynu tāva sātu" , taču vērtējama kā trīs dažādu deju salikums (J. Vaivoda mūzika). 113 deju kolektīvi virsvadītāja I. Dreļa vadībā   pirmās dejas sākumā  apvienojās izteiksmīgā zīmējumā, taču tālākajā darbībā izšķīda atsevišķos kolektīvos. Deju izvēle nav īpaši veiksmīga, jo deju  pamatkompozīcijās  pietrūka zīmējumu, kas,  daudziem kolektīviem saslēdzoties, varētu dabiski radīt jaunu kopēju zīmējumu. Virsvadītājs izvēlējās pieeju, kur visi dejotāji no 1.- 12. klasei dejoja vienas un tās pašas dejas un arī kustības. Šajā gadījumā pieeja neattaisnojās, jo, piemēram, deju par zaķīšiem, iedziedātu maza bērna balstiņā, bija  jādejo arī 18-19 gadīgiem jauniešiem. Un atkal pēdējā polka bija pārāk sarežģīta pirmklasniekiem. Taču atkal prieks- dejotāji no laukuma tomēr aizdejo, vienlaicīgi dodot vietu ilgi gaidītajai Deju svētku vēsturei veltītajai daļai (kā nekā Deju svētkiem 50). To veido divas M. Lasmanes kompozīcijas „Mazputniņi" un „Ugunskurs", H. Sūnas „Kumeliņi" un „Rucavietis", B. Šteinas „Sitieniņi". Ieskatoties vērīgi programmā redzu, ka te iederētos arī Z.Zeltmates „Brālīts māsiņ` dancināja", kuru skatāmies tūlīt pēc Kurzemes programmas. Pats par sevi apsveicams fakts- tiek atzīta un veidota Skolēnu deju  svētku vēsture, kristalizējas to „zelta fonds". Tāpēc vairāk par šo deju izvēli. Laikam jau deja „Mazputniņi" no māksliniecisko vadītāju viedokļa nosaukumā (ne horeogrāfijā) sasaucas ar putnu tēmu, tāpēc tāda izvēle. Taču ir pamanāms , ka dejotājos tā neraisa interesi tāpat kā  „Kumeliņi" (īpaši to var redzēt televīzijas ierakstā). Taču visu kompensē virsvadītājas Ilzes Mažānes pieredzē balstītais  laukuma risinājums. Un vienkāršiem līdzekļiem tiek panākta laukuma darbības dinamika. „Mazputniņā" īpašu efektu rada šķietami vienkāršs paņēmiens- dejotāju pretkustība līnijās pāri laukumam. „Kumeliņos"- roku šūpošana. Izdevies arī „Sitieniņu" zīmējums diagonālēs (virsvadītāja B. Šteina). Kumeliņu izsmalcinātais raksts laikam jau pilnībā ir uztverams tikai no gaisa akrobātes skatupunkta, taču televīzijā- ļoti skaisti. „Rucavietis" aizrauj gan no dejas kompozīcijas, gan laukuma zīmējuma viedokļa. Un izraisa pārdomas par „zelta fonda" veidošanas principiem- tas tomēr nav atsevišķu cilvēku izvēles, bet gan kultūras kanona jautājums.


            Kurzeme uznāk ar salīdzinoši nelielu kolektīvu skaitu (73) virsvadītājas Litas Freimanes veidotajā programmā „Sadancošana Pētertirgū" (J. Vaivoda mūzika). Programma jauki kontrastē gan ar iepriekšējo programmas daļu, gan citām novadu programmām. Virsvadītāja meistarīgi aizpilda laukumu, panāk tā dinamisku izmantošanu ar strauju pāreju palīdzību, vienlaicīgi nezaudējot vizualitāti. Šoreiz pārliecina repertuāra izveide pēc rotaļdeju principa, kur „visi dejo visu", taču ir piemērots dažādu vecumu dejotājiem. Tas ir panākts ar spēles un dejas veiksmīgu savienojumu. Uzvedums priecē arī ar kaut nelielu, taču veiksmīgu atribūtikas (lakatiņu) izmantošanu. Redzam, ka virsvadītāja L.Freimane strādā pamatīgi un profesionāli.


            Sekojošā reprīzē ar Z. Zeltmates „Brālīts`māsiņ dancināja" un O. Freibergas „Brālīti" pārliecina virsvadītājas meistarība- kā padarīt dzīvu laukumu arī ar nelielu dejotāju skaitu (dejā „Brālīts`māsiņ dancināja" ). Tomēr palieku pie pārliecības, ka deja labāk būtu skatāma vēsturisko deju kompānijā.  „Brālītis"  fascinē jau kā deja, kura vienmēr ir „topā". Asprātīga, dinamiska-to patīk gan dejot gan skatīties. Dejas izteiksme veiksmīgi „pārceļojusi" arī uz laukumu. Virsvadītāja ir meistars, un ļauj dejai kādu laiku attīstīties tās dabiskā veidā, veidojot izteiksmīgu kulmināciju „gulēšanas" ainā un finālā. Šajā vietā koncertprogrammā stilistiski veiksmīgi iederētos cita O. Freibergas deja „Šim pa pieri", kura tā nemanāmi tika iestarpināta  citur.


Pārdomas rada A.Daņiļēviča dejas „Sitam plaukstas"  iekļaušana repertuārā. Deja, kas stilistiski labāk iederētos vidējās vai vecākās paaudzes dejotājiem, bērnu izpildījumā ir neizteiksmīga. Arī virsvadītājs nav dejā atklājies iespēju  kopējam zīmējumam. Deja sabirst gabaliņos, un koncerta laikā uz programmas malas top ieraksts- „šajā vietā laukums ir miris"...


Visu cieņu virsvadītājam J. Ērglim par dejas „Visi ciema suņi rēja" laukuma risinājumu. Viņam bija jātiek galā ar divām nopietnām  problēmām - izveidot kopzīmējumu dejai, kura pēc savas būtības nav domāta laukumam. Un otra laikam jau neatrisināma problēma - samierināties, ka deja nav izvēlēta pareizai vecuma grupai (kā autore varu apgalvot, ka tā domāta vidusskolēniem un vecākiem dejotājiem).

Koncertprogramma turpinās, un mēs esam liecinieki mākslas brīnumam- deju „Ganu polka" un „Govju kazāks" laukuma uzvedumam. Virsvadītājs Jānis Ērglis ir uzdevumu augstumos. Un dejas dabiskais zīmējums, papildināts ar laukuma dotajām iespējām, uzrauj koncertu debesīs. Rezultāts ir tāds, ka reprīze no Z. Zeltmates „Brālīts`māsiņ dancināja" līdz „Govju kazākam" ir organiska, dinamiska, labi attīstās, veidota  vienotā stilistikā, humora un izdomas pilna (ja neieskaita „Sitam plaukstas") . Tā kļūst par vienu koncerta kulminācijām,- mazliet gan no dramaturģijas viedokļa  nevietā, jo koncerts ir tikai pusē...


G. Baumaņa veidotā „Zemgale" ar programmu „Linu ceļš" pārliecina, bet tikai daļēji. Skaisti risināti zīmējumi, taču šoreiz nejūt programmas attīstību kopumā- to liedz dejas „Es ar ciema meitiņām" izvēlētais temps , kas ir „ne pa kājai", arī deja ar steberi manā izpratnē nekā nesaistās ar pieteikto linu ceļu. Kaut kas nav kārtībā ar loģiku  iespējams jau mūzikas izvēles līmenī (varbūt tai  varētu būt veiksmīgāks aranžējums).  


Atkal nosacīta pāreja, un to veido divas S.Jonaites dejas - „Galops" un „Ak tu žē", T.Ludboržas „Skaistmāsiņa", O. Freibergas „Šim pa pieri" un I.Mistres „Šķindu šķindu Rīgas pile". Kā jau teicu, O.Freiberga deja  tiki iegūtu, ja pievienotos „Brālītim" citā koncertprogrammas vietā, taču koncerts kopumā iegūtu, ja programmā netiktu iekļautas „Galops" un „Ak tu žē"- dejas bez vēstījuma un virsuzdevuma, ko pastiprina (sliktā nozīmē) ārpus kritikas esošais mūzikas materiāls (īpaši jau „Ak tu žē" pēdējās taktis.  Lai arī virsvadītājas darīja ko varēja, un L. Freimanes risinājums tiešām fascinēja, tomēr tas nav svētku līmeņa cienīgs repertuārs. Savukārt „Skaistmāsiņa"- piemērota deja šim vecumposmam un arī laukumam, taču nepārliecina laukuma risinājums, kas atkal vedina domāt,  ka labāk tomēr uzvest deju  uz laukuma uzticēt autoram.


„Šķindu šķindu Rīgas pile" ievada uzvedumu „Vai Rīga jau gatava?". Un, tuvojoties koncerta izskaņai, uz laukuma  virsvadītājas Artas Melnalksnes piedāvātā programma.  Arī veidota pēc principa „visi dara visu". Priekšplānā darbojas kāda neliela maskota grupa, kuras uzdevums acīmredzot  radīt mistērijas iespaidu. To īsti saskatu tikai televīzijas raidījumā.  Taču mīmu grupai nav skaidrs uzdevums,  un viņu darbošanās priekšnesuma laikā kļūst bezmērķīga, jo nav saistīta ar notiekošo  laukumā. Laukuma dejas  savukārt  ir savirknētas savādas loģikas vadītas- ne pēc tematiskās ne asociāciju plūsmas. Pretenzija uz eklektiku kā principu arī neiztur kritiku. Laukuma zīmējumi paskopi, jo virsvadītāja te piekāpjas dejas autores priekšā un ļauj dejai attīstīties tikai no kompozīcijā iestrādātā. Žēl, taču virsvadītāja  neizmanto kopējos zīmējumus kā līdzekli un galveno lieluzveduma darbības principu. Līdz ar to Rīgas programma nespēj konkurēt ar citu novadu programmām, un koncerta dinamika atslābst.

Koncerta beigu daļā ar sešām dejām uz laukuma reprezentējas visu vecumu dejotāji vērienīgā iestudējumā D.Adviljones, G. Baumaņa, B. Šteinas horeogrāfijā un virsvadībā. Lai arī uznācienam nav dots nosaukums, savstarpēji it kā nesaistītās dejas rada uzveduma efektu, ko veicina R. Paula izcilā tautas  mūzikas apdare, laukuma organizācijas kontrasti (atsevišķi dejas puišiem un meitām, dažādi augumi un dažādi vecumi) un pastiprina dažādie (un no dejotāja viedokļa ērtie) deju tempi. Lai arī uz laukuma satiekas visu paaudžu dejotāji,  veidojas iespaids, ka šīs daļas „varoņi" ir jaunieši. Te pilnīgi apliecinās atziņa, ka Skolēnu deju svētku krāšņums un augstākais punkts ir redzēt vidusskolniekus viņiem atbilstošā repertuārā. Un šeit mēs redzam, kā plašos dejas zīmējumos un vērienīgā risinājumā atplaukst jaunie dejotāji.   Veiksme ir tā, ka deju zīmējumi un pārejas iestrādātas  jau pamatmateriālā. Tas ļāva viegli ne tikai uzlikt dejas laukumā, bet arī  panākt vēlamo rezultātu horeogrāfiem- domubiedriem tieši vai netieši vienojoties ļaut uzdzirkstīt pašai dejai (vēl jo vairāk, ka dejas ir augstas kvalitātes).  Radītais dejotprieks loģiski pulcina uz laukuma visus dejotājus finālam, kas iestrādāts dejā „Visi danča vedējiņi". Un te daudzas uzslavas mākslinieciskajam vadītājam Agrim Daņiļēvičam- izmantojot vienkāršus tautas deju elementus uz laukuma tiek pulcināti visi dejotāji, paredzot vietu arī  īsai, bet emocionālai virsvadītāju godināšanai. Lielās dejotāju masas kā rotaļājoties satiekas  kopējā dejā. Atkal meistarstiķis! Un pāri visam- īsais noslēguma akords, visiem metoties kopējā kustības vilnī, kas liek elpai aizrauties.


Kāds tad ir mūsu visu ieguvums? Neapšaubāmi bagātīgs, vecumposmiem atbilstošs  un, galvenais, stilistiski vienots un tautiskā garā veidots repertuārs. Esmu pārliecināta, ka liela daļa no izraudzītā repertuāra turpinās savu dzīvi arī ārpus stadiona laukuma. Ieguvums ir tas, ka par Deju svētku galveno varoni ir kļuvis dejotprieks. Tas ir labs virziens salīdzinājumā ar iepriekšējiem svētkiem, kur par centrālo tēlu  bija lemts kļūt nevis dejai, bet citiem elementiem (galvenokārt laukuma scenogrāfijai). Deja atgriezusies goda vietā. Vai deja  ir uzkāpusi debesīs? Jā, bet tikai atsevišķos gadījumos. To diemžēl nespēja veicināt režisora domas lidojums. Vientuļā gaisa vingrotāja divu stundu garumā nevarēja skatītājus ieinteresēt ilgstoši, un nevajadzīgi šūpojās gaisā visu uzveduma laiku. Putnubērnu bija žēl- 8 minūšu garā prologa laikā bērni bezmērķīgi skraidīja pa laukumu, nespējot to piepildīt ar improvizētu darbību, drīz vien piekusa un ,kā saka, „vilka kājas". Bija bērnu žēl arī tādēļ, ka nevienā epizodē viņu paustais vēstījums mūs nesasniedza. Taču, jāatzīst, tā nav bērnu, bet gan pieaugušo vaina. Derēja iet līdz galam un palaist tos bērnu nestos putnus debesīs- tas būtu gan simbolisks, gan skaists gājiens, kas attaisnotu koncerta nosaukumu un arī gandarījumu putnubērniem.

 Ieguvums ir arī talantīgi virsvadītāji, kuru šajos svētkos ir daudz.


Un vēlreiz atgriežoties pie izvirzītajiem veiksmīga repertuāra veidošanas  pamatprincipiem jāsecina, ka šajos Deju svētkos  tika nodrošināta repertuāra pieejamība ar bērniem piemērota repertuāra izvēli, veikts mēģinājums līdzsvarot repertuāru starp pārbaudītām   un jaunām dejām, atsevišķos koncertprogrammas posmos ievērots kompozīcijas vienotības princips, kas izpaudās darbības dinamikā.



Nobeigums

2008. gada Latvijas universitātes veiktajā pētījumā Dziesmu un deju svētki mainīgā sociālā vidē (vadītājs prof. T.Tisenkopfs) ekspertu grupas ietvaros tika modelētas svētku funkcijas 2013. gadam. Ekspertu grupa izvirzīja pieņēmumu, ka nākotnē Dziesmu un deju svētkos dominēs 4 pamatfunkcijas: mākslas, komunikācijas, izklaides un ideoloģiskā. Es lieku uzsvaru uz mākslas funkciju, kurai ir ārkārtīgi liela nozīme dejotāju, īpaši skolēnu,  mākslinieciskās gaumes un dejas izpratnes  veidošanā.

10.Skolu jaunatnes Deju svētki nu jau kļuvuši par vēsturisku faktu  un notikumu ar savu māksliniecisko vērtību. Atskatoties atpakaļ varam vērtēt un spriest par notikušo, taču , skatoties uz priekšu, jāpieņem, ka dejai jākāpj debesīs katrā no mums.



Izmantotā literatūra

Pulmane I. (2006)I Latvijas skolu jaunatnes deju svētku mākslinieciskā un pedagoģiskā vērtība//bakalaura darbs, Rīga: RPIVA

Saulīte I.(1993) Deju svētki Latvijā. Rīga: TMC

Spalva R. (2007) Dance Composition Skills` Development in Student Artistic Activities. Doctoral Dissertation, Rīga: LU

Dziesmu svētki mainīgā sociālā vidē. (2002) Latvijas Republikas Kultūras ministrijas pētījums// Rīga: Baltijas studiju centrs

Dziesmu un deju svētki mainīgā sociālā vidē. (2008) Latvijas Republikas Kultūras ministrijas pētījums// Rīga: LU




Posted by Edmunds on 01.10.2010 12:13:020 Comments · 11688 Reads - Print
Post Comment
Please Login to Post a Comment.
Login
Username

Password



Request a forgotten password.
Users Online
Guests Online: 1
No Members Online

Registered Members: 1,942
Newest Member: Kjencis
Deju grīdu nopirkt!
Deju grīdu nopirkt!
Links

Most Wanted Dance Studio

Intriga

Savannadance

Benefice

glamorous

Dance Attack

Kdance studio

Stoptime

New Style

Fandango

Kaprīze

Soul of Dance

Lets dance

Todes

Dzirnas

Leona

Dance PRO

tanec.lv

Olga Žitluhina Dance Company

Arabeska

Jamstyle

Funky

Jumpbboys

Karine Dance

MDS

Clock




Latest Comments
02.05 19:45
SIA „RTU-BT 1” Ēdinā..
.

15.04 22:50
Sami svoi - oficiālais treil...

05.04 14:00
[youtube]http://www.
youtube.com/w...

05.04 12:20
Markus Riva un Most Wanted [yout...

10.03 22:05
rezultāti: Street sada...

02.03 00:57
Aptuvenais taimings! Aptuveni pr...

27.01 14:15
Sakiet lūdzu, kad ta reģ...

12.01 14:06
HipHop Keskya: [youtube]http:/...

12.01 14:05
House Ita: [youtube]http://www.
y...

12.01 14:05
HipHop Keskya: [youtube]http:/...